Ainavu glezniecība

Viens no atpazīstamākajiem un populārākajiem glezniecības žanriem noteikti ir ainava. Tas ir arī ļoti sens žanrs, jo pirms fotogrāfijas parādīšanās ainava bija vienīgais veids, kā attēlot apkārt redzamo, fiksēt vizuālo informāciju par dabu, kā arī paplašināt redzesloku un saskatīt nepieejamo. Tomēr, par spīti tam, ainava sākotnēji tika uzskatīta par mazvērtīgāku žanru, nekā, piemēram, portretu gleznošana. Mūsdienās gan ainava tieši ir viens no populārākajiem un augstāk vērtētajiem glezniecības žanriem.

Ainava jeb peizāža ir patstāvīgs glezniecības žanrs vai atsevišķs darbs, kas pamatā atveido dabas tēlu, reizēm tajā ietverot arī cilvēku vai dzīvnieku figūras un arhitektūras elementus. Ainavai raksturīgs dalījums divos plānos – priekšplānā un dziļuma plānā. Ainavas iedala atkarībā no vietas, kas tajā attēlota. Tipiski piemēri ir meža ainava, urbānā ainava, rūpnieciskā ainava utt. Dažiem ainavu veidiem ir īpaši apzīmējumi un tos atšķir kā atsevišķu žanru, piemēram, ainavas, kurās attēlota jūra dēvē par marīnām.

Ainavas žanrs sāka attīstīties ap agrajiem viduslaikiem. Tad gan ainava jeb dabas elementi glezniecībā tika attēloti vien stilizēti. Piemēram, ūdens tika atvienots ar viļņotām līnijām, koki ar dažādām ģeometriskām formām un debesis ar vijīgām formām. Ap 14. gadsimtu mākslinieki sāka veidot reālistiskas dabas formas savos darbos, tomēr daba vēl joprojām kalpoja tikai kā papildinājums, nevis patstāvīgi elementi. Liela nozīme ainavas, kā patstāvīga žanra attīstībā, bija ķīniešu ainavas glezniecībai, kur daba un tās motīvi jau bija gleznas galvenie elementi.

Eiropā ainava kā patstāvīgs glezniecības žanrs sāka attīstīties vien 15. līdz 16. gadsimtā. Par ainavas dzimteni tiek uzskatīta Venēcija, Itālijā un par galveno ainavas aizsācēju tiek saukts itāļu mākslinieks Džovanni Bellīni. Viņš pirmais sāka gleznot Venēcijas lagūnas ainavas, kas iepriekš tika izmantotas vien kā fons vai papildinājums cita žanra darbiem. Vēl liels nopelns ainavu attīstībā ir arī tādiem māksliniekiem kā Vitores Karpačo un Džordžone, kuri arī gleznoja lauku un lagūnas ainavas, kas tam laikam bija visai neraksturīgi.

Ap 16. gadsimta visu jau bija vērojams žanra uzplaukums un arvien vairāk mākslinieku sāka gleznot ainavas. Īpaši populāra ainavu glezniecība kļuva Eiropas Ziemeļrietumos. Visvairāk ainavai pievērsās vācu mākslinieki, kas savos darbos attēloja mežus, laukus, kalnu ielejas utt. Šajos darbos bija jūtama dabas varenība un cilvēks tajās netika iekļauts, vai arī bija tikai nenozīmīga darba daļa. Citos Eiropas reģionos tikmēr ainava vairāk bija saistīta ar māju, villu un mazu ciematu atainojumiem, kur cilvēks un cilvēka darbs tika atainots visai izteikti. Šāda ainavas interpretācija bija raksturīga itāļiem, arī francūžiem. Ainava attīstījās ar ļoti izteiktām reģionālām atšķirībām.

Ap 19. gadsimtu ainava kļuva ļoti reālistiska. Lielā mērā tas bija pateicoties Barbizonas skolai Francijā, kas attīstīja tieši reālistiskās ainavas virzienu. Vēlāk tas kļuva ļoti populārs Krievijā un daudzviet citur. Izcilākie krievu reālistiskās ainavas pārstāvji ir Ivans Šiškins un Aleksejs Savrasovs. Vēlāk ainava izplatījās arī visur citur un reģionālās atšķirības ainavu padarīja vēl dažādāku un atšķirīgāku, gan paša attēlotā dabas skata ziņā, gan tehnikas un glezniecības vieda ziņā.