Graffiti māksla

Graffiti ir uzraksti vai zīmējumi uz ēku sienām, pārejās, tuneļos, vilciena vagonos, kā arī uz žogiem un cita veida vertikālām virsmām. Kādreiz zīmējumam var būt folkloras motīvs.

Savā būtībā graffiti ir lomu spēle, bieži vien dzīves veids, kuram nav nekāda sakara ar mākslu, kādreiz tā var būt pašreklāma (piemēram, kādas komandas nosaukums), tur, kur starp garffiti zīmētājiem vajag izcelt sevi, vienalga kādā veidā. Parasti to sasniedz ar stila palīdzību, jaunām formām, jaunu vēstījumu vai jaunu krāsu salikumu, ar lielu skaitu zīmējumu, ar liela laukuma apzīmēšanu, tā cenšoties pievērst sev uzmanību un kļūt slavenam. Piemēram, transportlīdzekļu apzīmēšana, kura ļauj zīmējumam pārvietoties un tādā veidā ir iespēja piesaistīt sev liela cilvēku daudzuma uzmanību, ar bezkaunību un spēles noteikumu pārkāpšanu, tajā skaitā ietilpst visu morālo un ētisko normu pārkāpšana. Bet, tajā pašā laikā pastāv daudz kustību, kuras ir atdalījušās no graffiti, bet ir palikušas tā subkultūras daļa, kurai ir daudz dziļākas saknes un kuras ir aizgājušas daudz tālāk uz priekšu, piemēram, strītarts (ielas foto māksla) vai dizaineru rotaļlietas.

Neskatoties uz to, ka graffiti ir viens no senākajiem zīmēšanas veidiem, tas ir palicis par vienu no mūsdienīgākajiem un demokrātiskākajiem vizuālās mākslas interpretācijas veidiem.

Nereti, pastaigājoties pa ielām, mēs varam pamanīt uz ēku sienām, žogiem, garāžu sienām kaut ko lielu, milzīgu un nesaprotamu. Mēs apstājamies, cenšamies saprast, kas tur uzzīmēts, fantazējam, lauzām galvas un tad pēkšņi, kādā brīdī saprotam, ka tie ir burti, bet kādi – saprast nevaram. Šie burti ir kā liels uzdevums, kuru noteikti vajag atrisināt, bet kuru risināšanai mums nav zināma neviena formula, nav zināma risināšanas secība. Šim neatrisināmajam uzdevumam vārds ir graffiti (itāļu valodā tas nozīmē skrāpēt).

Pirmajam graffiti zīmētājam iesauka bija “Taki 183”, viņš to uzskrāpēja uz sienas un uzrakstīja tam klāt savu kvartāla numuru. No tā viss arī sākās. Progresīvā cilvēki sāka izdomāt sev iesaukas un ķeburainiem burtiem rakstīt tās uz dažādām sienām. Rakstīja visi, kuri varēja un mācēja: baltie un melnādainie, bagātie un nabagie. Tika veidotas komandas, kuras apzīmēja sienas, žogus, atkritumu tvertnes un tiltus. Apzīmētos vagonus varēja redzēt dažādos pilsētas rajonos. Eiropieši, atšķirībā no amerikāņiem, pret graffiti izturas daudz vienkāršāk. Piemēram, Parīzē, šis mākslas veids ir legalizēts. Daudz zīmējumu ir Polijā un Čehijā. Berlīnē ir speciāls graffiti salons, kurā var vērsties zīmējumu pasūtītāji, kā arī jaunie mākslinieki ar saviem zīmējumu paraugiem. Bet tie, kuriem nākas šķērsot Somijas un Zviedrijas teritoriju, var pa vilciena loga papriecāties par vietējo graffiti mākslinieku darbiem.

Graffiti tiek uzskatīts par vienu no jauniešu pašizpausmes veidiem.

Graffiti jēga nav tajā, lai uz sienām uzrakstītu kaut ko svarīgu, sniegtu kādu informāciju, bet gan tajā, lai varētu apzīmēt aizliegtās sienas, darboties ar krāsām tur, kur nedrīkst un cīnīties par savas mākslas brīvību – zīmēt, tur, kur gribās un kad gribās.