Kā atšķirt gleznas oriģinālu no reprodukcijas?

Daudzi mākslas pazinēji apgalvo, ka viņi pat no pirmā acu uzmetiena, var pateikt, vai glezna ir kāda slavena autora oriģināldarbs, vai arī tikai reprodukcija. Varbūt, pirms vairākiem gadiem, tas arī būtu iespējams, taču mūsdienās, pateicoties dažādu tehnoloģiju attīstībai, viltot mākslas darbus ir daudz vieglāk un nereti reprodukcijas pat līdz vissīkākajai niansei ir oriģināldarba kopijas. Lai atšķirtu gleznas oriģinālu no reprodukcijas, ir vajadzīga daudz sīkāka izpēte. Šeit būs dažas norādes, kas ļaus atpazīt viltojumus.

Autora “rokraksts”

Tas, pēc kā gleznas vērtē mākslas pazinēji, ir tieši autora “rokraksts” jeb autora individuālais gleznošanas stils. Katrs cilvēks glezno citādāk. Pat tad, ja diviem gleznotājiem tiks iedots vienāds audekls, krāsas un objekti, ko gleznot, vienā tehnikā, rezultāti atšķirsies. Citādāks būs, piemēram, otas triepienu garums, krāsas biezums, krāsu sajaukums utt. Pēc tā visa lietpratēji spēj noteikt to, vai glezna ir vai nav konkrētā autora darbs. Protams, ja kāds speciāli mēģina atdarināt mākslinieka rokrakstu, rezultāti būs visai līdzīgi, jo īpaši mūsdienās, kad līdz pat vissīkākajām niansēm iespējams izpētīt un atdarināt mākslinieka “rokrakstu”.

Gleznas atbilstība gleznošanas laikam

Tomēr, ir arī citi kritēriji, pēc kā izvērtēt gleznas. Viens no tiem ir gleznas atbilstība laikam, kurā tai vajadzētu būt gleznotai. Ja salīdzinām divas mūsdienu gleznas, tad atšķirības noteikt būs grūtāk, bet, ja jāpasaka, vai viltota ir, piemēram, 19. gadsimta glezna, to pateikt jau būs daudz vieglāk. Pirmkārt, lai kā arī gleznas netiktu uzglabātas, tās tomēr būs ietekmējis laika zobs. Oriģinālajai gleznai vajadzētu būt mazliet izbalējušai, ar plaisām krāsojumā un, iespējams, pat ar manāmiem bojājumiem, caurumiem un nobružājumiem. Vēl varētu būt manāmas restaurācijas pēdas. Arī gleznas rāmim (ja tas nav mainīts), jābūt manāmi vecam ar dažādiem nobružājumiem.

Krāsas stāvoklis

Vēl ļoti daudz ko mums var pavēstīt izmantotās krāsas. Pirmkārt, ja glezna būs gleznota nesen, krāsas būs svaigas un ļoti iespējams, ka būs pat jūtama krāsas smarža. Otrkārt, kas ir daudz būtiskāk, kādreiz tika izmantotas daudz citādākas krāsas nekā mūsdienās. Protams, ja runa ir par tiešām labām, augtas kvalitātes reprodukcijām, krāsas būs maksimāli pietuvinātas oriģinālam, taču niansēm tik un tā vajadzētu būt manāmām. Mūsdienu krāsas ir daudz košākas, vienmērīgākas un kvalitatīvākas. Oriģinālajā darbā vajadzētu būt manāmām krāsas nepilnībām.

Paraksts un etiķete

Protams, pats vienkāršākais veids, kā atšķirt oriģinālu no reprodukcijas, ir, salīdzinot parakstu. Uz darba noteikti jābūt autora parakstam, taču parakstu viltot ir daudz vieglāk nekā viltot pašu gleznu. Paraksts ir tikai pāris otas vilceni, bet pašā gleznā tādu ir tūkstošiem. Tas, kam noteikti vajadzētu pievērs uzmanību, ir etiķete gleznas rāmja aizmugurē. Uz tās ir informācija par gleznas glabāšanu, saņemšanu un citām lietām. Gleznas, kas glabājušās muzejos vai privātas mākslas kolekcijās noteikti ir fiksētas un tas viss ir norādīts etiķetē.