Māksla Renesanses laikmetā

Renesanses laikmets ir viens no spožākajiem laikmetiem mākslas vēstures pasaulē. Tas aptver XIV. – XVI. gadsimtus Itālijā un pārējās valstīs XV. – XVI. gadsimtus. Savu nosaukumu Renesanses jeb Atdzimšanas laikmets, šis kultūras attīstības posms ir saņēmis pateicoties, atdzimušajai interesei par antīko mākslu. Jaunā māksla. Iziet tālu, ārpus iepriekšējās mākslas robežām.

Mākslinieciskā kultūra, Renesanses laikmetā, veidojas strauja kultūras un ekonomikas attīstības posmā, laikā, kad dzimst jauna sabiedrības iekārta un brūk vecā, laikā, kad viduslaiku dzīves normas sāk nomainīt kapitālistiskās attiecības. F. Engelss par Renesanses laikmetu rakstīja: “Tas bija vislielākais progresīvais apvērsums, kādu cilvēce līdz šim ir pārdzīvojusi, tas ir laikmets, kuram ir vajadzīgi titāni un kurš pats radīja titānus domu, kaisles un rakstura ziņā, daudzpusībā un zināšanu jomā”.

Šajā laikā izveidojas un daudzpusīgi parādās cilvēka jaunais ideāls – darbīgs, ar stipru gribasspēku, zinātkārs, viņš tiecas pēc visa neizzinātā, viņā ir attīstīta skaistuma sajūta.

Tajā laikā, daudzi cilvēki saprata, ka ir vienaldzīgi pret reliģiju, neskatoties uz to, ka mākslinieki gleznoja gleznas pārsvarā uz reliģiskām tēmām. Viņi, šajās gleznās redzēja reliģiozus tēlus, bet piešķīra tiem poētiskus tēlus, kuros tika attēlota, cilvēka dzīves gados krātā pieredze. Vecos kristiešu mītus viņi piepildīja ar jaunu dzīves saturu.

Renesanses laikmeta māksla, tieši tāpat, kā iepriekšējo laikmetu māksla, par mērķi sev uzstādīja radīt priekšstatu par pasaules, zemes un debesu iekārtu.

Renesanses laikmets ir cieši saistīts ar mākslu. No visiem mākslas veidiem, pirmā vieta ir jāatdod glezniecībai un arhitektūrai. Ne jau par velti, XV. gadsimta, slaveno gleznotāju vārdi, ir zināmi jebkuram, izglītotam cilvēkam.

Par Renesanses laikmeta dzimteni kļuva Florence un tās aizsācēji ir gleznotājs Mazačo, , skulptors Donatello un arhitekts Bruneleski. Katrs citādāk, bet visi kopā viņi lieka pamatus jaunajai mākslai. Mazačo, 25 gadu vecumā ķērās klāt Brankači kapelas apgleznošanai, kura atradās Santa – Marija del Karmine baznīcā, Florencē.

Itāļu mākslā, XV. gadsimtā, parādās savdabīga mākslas saprašana. Gleznotāji, savus sižetus turpina ņemt no baznīcas leģendām, baznīcu sienas tiek rotātas tikai ar scēnām no Bībeles, bet šīs scēnas tiek pārceltas arī uz itāļu pilsētu laukumiem un ielām, notiek it kā aculiecinieku klātbūtnē un pateicoties šim faktam, katara diena iegūst pacilāti – vēsturisku noskaņojumu.

Par galveno glezniecības, atšķirības pazīmi kļuva zinātniski pamatotā perspektīva. Gleznotāji lepojās ar to, kā ar atklājumu un nicīgi izturējās pret saviem priekštečiem, kuri to nezināja. Viņi varēja ar matemātisku precizitāti veidot trīs dimensiju telpā, sarežģītas, daudzu figūru kompozīcijas. Šim atklājumam ir liela vēsturiska nozīme. Diženo mākslinieku rokās, tas kļuva par varenu ieroci, palīdzēja attēlot parādību loku, kuras derēja mākslinieciskam iemiesojumam, iekļaut glezniecībā ainavas un arhitektūru.

Visslavenākie, Renesanses laikmeta gleznotāji ir Jans Van Eiks. Patiesi talantīgi mākslinieki bija Rogirs van der Veidens, Hugo van der Guss, Memlings, u. c. Pītera Breigeļa Vecākā māksla, bija Renesanses laikmeta, XVI. gadsimta, mākslas kalngals.