Spilgtākais sirreālisma pārstāvis – Savadors Dalī

Salvadors Domingo Felipe Hasinto Dalī i Domenečs jeb Savadors Dalī ir viena no visspilgtākajām personībām mākslā. Viņa personiskā dzīve šķiet tik pat sirreāla kā viņa darbi. Salvadors Dalī nevienu neatstāj vienaldzīgu – viņu vai nu mīl vai ienīst. Viņa darbi nenoliedzami ir izcili. Mākslas pazinēji un kritiķi vienmēr tos vērtējuši augsti par spīti mākslinieka savdabīgajam raksturam un neparastajai uzvedībai, kas nokaitinājusi ne vienu vien cilvēku. Kas ir šis egoistiskais ģēnijs un kas pamatā viņa izcilajai mākslai?

Iespējams pie Salvadora Dalī sarežģītā rakstura ir vainojama viņa neparastā bērnība. Salvadors Dalī piedzima 1904. gada 11. maijā – tieši deviņus mēnešus un desmit dienas pēc tam, kad nomira viņa vecākais brālis. Salvadors Dali uzauga, ticot, ka viņš ir sava vecākā brāļa reinkarnācija. Vacāki Dalī lutināja un izpildīja karu viņa vēlmi, tāpēc viņš izauga despotisks un egoistisks, taču ārpus savas ģimenes Dalī esot bijis visai kautrīgs. Viņš bieži jaucis fantāzijas ar realitāti, kas arī skaidro viņa sirreālisma darbus.

Viņa personība bija ļoti sarežģīta, bet talants neiedomājams jau pēc skolas beigšanas viņam bija vairākas darbu personālizstādes Figeresā un Barselonā. Pēc šiem panākumiem, Dalī tēvs vēlējās, lai viņš turpinātu mācības Madridē un apgūst tēlnieka profesiju Sanfernando mākslas akadēmijā. Dalī tā arī darīja. Arī studiju laikā radītie darbi ieguva lielu ievērību. Tie pārsvarā bija kubisma vai dadaisma darbi. Dalī panākumi viņu padarīja iedomīgu. Viņš tika izslēgts no universitātes pēc tam, kad paziņoja, ka neviens universitātes pasniedzējs mākslā nav tik kompetents kā viņš.

Uzreiz pēc tam Dalī devās uz Parīzi, kur viņš iepazinās ar vēl vienu izcilu, pasaulslavenu mākslinieku – Pablo Pikaso. Pikaso Dalī darbus vērtēja visai atzinīgi, bet Dalī, savukārt bija sajūsmā par Pikaso darbiem. Viņš pat sāka atdarināt Pikaso raksturīgo gleznošanas stilu. Vēlāk gan Pikaso izstrādāja tikai sev raksturīgu gleznošanas manieri. Interesanti ir tas, ka viņš gleznoja vairākos stilos vienlaicīgi. Daudzi uzskata, ka Dalī panākumu atslēga ir tieši izpratne par dažādiem mākslas stiliem un prasme tajos visos gleznot. Reizēm pat vienā gleznā tika atainotas detaļas no dažādiem mākslas stiliem.

Tomēr īstās slavas virsotnes viņš sasniedza, kad sāka gleznot sirreālisma darbus. Viņš izveidoja paranoiski kritisko metodi. Tā bija balstīta uz garīgi slimo fantāziju un halucināciju attēlojumiem. Tas ļāva viņas saprast, ka viss ir skatāms vairākās dimensijās. To viņš plaši izmantoja savās gleznās un tā arī radīja savus slavenākos darbus. Piemēram, viņa glezna “Narcisa metamorfoze” ir uztverams divējādi – tajā var saskatīt Narcisa attēlojumu vai olu, kas satverta pirkstos. Vēlāk tapa arī viņa visslavenākā glezna “Mīkstie pulksteņi”. Tās patiesā nozīme vēl līdz šai dienai īsti nav izdibināta. Neviens nezina, ko Salvadors Dali vēlējās ar šo gleznu pateikt. Populārākais pieņēmums ir tāds, ka glezna simbolizē to, cik laiks ir nenoteikts.

Vēlāk Salvadora Dalī sirreālisma darbi tika kritizēti, jo tie neatbilda sirreālisma pamata ideoloģijai. Sirreālisma grupas dalībnieki noliedza Dali mākslu, jo tā nebija saistīta ar politisko propagandu. Tāpat tika uzskatīts, ka Dalī darbi ir pārāk komerciāli. Citi sirreālisma mākslinieki sāka viņu atstumt, taču tas Dalī neapturēja. Viņš turpināja gleznot līdz pat sirmam vecumam. Vēlāk gan viņa glezniecībā parādījās citi motīvi kā, piemēram, kristietības tēli un simboli.